Iepriekšējā daļa beidzās ar to, ka ap vieniem dienā mēs beidzot bijām nobrieduši sākt mūsu ceļojumu pa pieaugušo modei, nevis vienkārši iesildoties, kā uz robežas. Priekšā mūs gaidīja piecdesmit kilometri, kas jau iepriekš tika apcirpti, pateicoties mistera Ragaja laipnībai. Mēs gan vēl nepaspējām sākt kustību, kad mums pienāca klāt aizdomīgi eiropeiska izskata puisietis. Izsekojot viņa trajektoriju, mēs atklājām brangu velopiekabi, pilnu ar kalnu divriteņiem, kādi 15 vai 20, ne mazāk. Jāsaka, ka līdz šim brīdim mēs Jordānijā bijām redzējuši divriteņus tieši vienu reizi, tāpēc tāds baiku pieplūdums bija patīkams pārsteigums.
Puisis angliski piedāvāja mums tehnisko palīdzību vai ūdeni, uz ko es pajautāju, no kurienes viņš ir. Izrādījās, ukrainis, mācās Jordānijā par inženieri, jo dzimtenē viņam viss ir par bargu naudu vai caur blatu, bet piepelnaš velotūru kompānijā.
Turpat bija arī smieklīga sakritība, kas man piedeva mundrumu: izrādījās, ka ukrainim ir tieši tāds pats velosipēda modelis kā man, proti, Cube LTD SL 2015 2x10. Tādi sīki pārsteigumi padara dzīvi patīkamāku, bet reizēm pat gandrīz paciešamu. Pateikušies biedram, mēs devāmies ceļā uz mūsu pirmo mērķi — Vadi Mudžibu.
Vadi tulkojumā no arābu valodas — izžuvusi upes gultne, kas atdzīvojas dažas reizes gadā, lietus sezonas laikā. Kad tā piepildās ar mitrumu, var pārvērsties varenā spēkā un viegli noslīcināt neuzmanīgu tūristu, kurš par zemu novērtējis straujo ūdens plūsmu ātrumu un agresiju. Kā zināms, pat Lielo kanjonu izgrauza Kolorado upe, kas tagad knapi saskatāma.
Vadi Mudžiba ir tikai sākuma posmā, lai kļūtu par nopietnu tūrisma lokāciju, un, manuprāt, tai ir liels potenciāls. Mums nebija laika tur nodarboties ar kanjoningu, tas ir, ar kājām brist pa ūdeni hidrotērpos un laisties lejā šaurās aizās, turklāt, kā izrādījās, tāpat nesezona, viss ciet. Par laimi, jordānieši dziļi nicina jebkādu drošības tehniku un vispār nedaudz ienīst birokrātiju, tāpēc strādnieki, kas būvēja infocentru (ko Jordānijā parasti sauc par apmeklētāju centru), bez liekiem šķēršļiem atvēra mums vārtiņus uz kanjona iekšieni.
Nezinu, vai foto atstāj iespaidu, bet, ja ir vēlēšanās, iekšā var klīst garas stundas. Tiesa, lai nomaldījušos nesezonas vagabondu mūsu gaumē, kuriem nospļauties par risku, nerastos kārdinājums traukties dziļumā bez gida, kāpnes uz ziemu tomēr bija noskrūvētas.
Papriecājušies par pārpasaulīgo skaistumu, mēs devāmies tālāk gar Nāves jūras krastu. Greznās viesnīcas nomainīja tuksnešains ceļš un skati uz sāls pludmalēm, un pie vienas no tām mēs nokāpām, lai papusdienotu ar džoilentu.
Par gramatiku neiespringst
Tiem, kuri vēl nav dzirdējuši par jauno modes tendenci – sabalansētu brīnumēdienu no šeikeriem –, dažas mūsu ēdienreizes šķitīs kaut kas mežonīgs. Lieta tāda, ka vienam programmētājam no ASV apnika tērēt spēkus un laiku ēdiena gatavošanai un uzņemšanai, un rezultātā viņš izdomāja šādu triku: paņēma saberztas auzas, klijas, sojas olbaltumvielu ekstraktu, sauju vitamīnu, cietei radniecīgu cukuru, sajauca to visu ar ūdeni un pasludināja par optimāli sabalansētu uzturu – lētu, ērtu, efektīvu un veselīgu. Ideja izrādījās populāra, un to pārķēra desmitiem klonu, kas nez kāpēc bieži vien bija holandiešu. Par mārketinga upuri kritu arī es, taču drīzāk aiz praktiskiem apsvērumiem: šie barojošie šeiki (kā lai to latviski pārtulkot? kultenīši?) vienalga ir veselīgāki par snikeriem, maksā saprātīgi (1,5–3 eiro par vienu ēdienreizi) un neprasa uzsildīšanu, kā tradicionālā tūristu pārtika. Degli Ribakovs vienalga paņēma, bet ko no tā jēgas – jūs taču atceraties, kā mēs steidzāmies uz autobusu, kur nu tur vēl izbrīvēt kādu stundiņu, lai meklētu deglim gāzi. Laiks nepārtraukti spieda, un arī Ammānā mēs nesākām iespringst, tāpēc tā arī periodiski ēdām holandiešu "Joylent", kas ceļoja kopā ar mums cauri visai Jordānijai, pilsētām, kalniem un tuksnesim. Pēc garšas šeiki atgādina zāģskaidas ar aromatizatoru, tā kā, ja kāds gribēs nogaršot, es jūs brīdināju.
Taču atgriezīsimies pie jūras. Lai gan bija slinkums un negribējās (kā atceraties, es jutos pavisam nelāgi), mēs nokāpām lejā, līdz krastam.
Savdabīgie kristālu brikšņi un milzīgie sāls gabali ieskāva krastu, un Ribakovs pievērsās suvenīru vandālismam: mēģināja atlauzt kādus gabaliņus par piemiņu. Beigu beigās viņam tas izdevās, un mēs stiepām līdzi liekus 100–200 gramus pāri visiem turpmākajiem kalniem un tuksnešiem. Jāsaka, ka gide no lidostas autobusa pastāstīja, ka Nāves jūra ļoti nomierina un harmonizē, un ka viena diena pie Nāves jūras līdzinās četrām dienām parastā kūrortā. Mēs no savas pieredzes varam ar pilnu pārliecību apstiprināt, ka efekts ir neticami spēcīgs. Tik spēcīgs, ka mēs, pamatīgi atslābuši, ar lielām pūlēm uzrāpāmies atpakaļ un turpinājām ceļu. Jāpiebilst, ka jau kādu laiku mūs uztrauca jautājums par nakšņošanu. Kaučsērferis Viljams, pie kura mums vajadzēja apmesties Al-Mazrā, neatbildēja uz zvaniem un īsziņām, bet viesnīcu šajā reģionā vienkārši nav. Veiksmes izlutināti, mēs īpaši neiespringām (kas vispār man nav raksturīgi) un ripojām sev lēnītēm uz priekšu. Pamazām apburošās, bet baisās piekrastes ainavas nomainīja Jordānijas mērogiem neticams zaļumu daudzums. Acīmredzot irigācija reģionā ir augstā līmenī. Tiesa, to kompensēja pamatīgs atkritumu daudzums abās ceļa pusēs, vietām to slānis sasniedza vairākus desmitus centimetru. Vēl mēs redzējām prāvu skaitu aitu ganāmpulku un nabadzīga izskata teltis, kurās, acīmredzot, dzīvo to saimnieki.
Beigu beigās, tuvojoties saulrietam, kas šajā gadalaikā sākas ap 16.30, mēs ieradāmies Al-Mazras ciematā, kas nez kāpēc izrādījās pilsētiņa, un turklāt ne no mazajām – kā mums vēlāk teica, ap 40 tūkstošiem iedzīvotāju. Mūsu maršruts beidzās pēc pāris kilometriem, pagriezienā uz Karaku, kurp mēs grasījāmies doties rīt. Perspektīva līdz vēlai naktij rāpties 1,5 kilometrus kalnos mums it nemaz nesmaidīja, tāpēc sākām pamazām nervozēt.
Un te mums uzkrita kārtējais (labi plānotais) brīnums. Pa labi no ceļa ieraudzījām milzu māju ar izkārtni Al Numeira Environmental Association. Mēs apstājāmies, aplūkojot šo milzu namu, kad mums nesteidzīgi pienāca klāt vairāki vīri un jaunāki puiši. Viņi pilnīgi maģiskā veidā piedāvāja pie viņiem apmesties, atpūsties, padzert tēju un vispār jebkādu citu palīdzību.
Kas gan bija šie noslēpumainie cilvēki? Kā jordānieši dzer tēju? Vai beigu beigās mums izdevās atrast naktsmītni? Kur palika mūsu hosts Viljams, un vai vietējo var tā saukt? Vai tiešām musulmaņi visus ienīst? (jautājums, ko sev uzdeva misters Ragajs).
Par to visu jūs uzzināsiet nākamajā sērijā.